Frīdrihs Guleke
(Friedrich Ernsts Guleke)
Mazsalacas draudzē kalpoja no 1814. līdz 1844.gadam (30 gadus)
Dzimis:1785. gada 20. jūlijā, Burtniekos;
Miris: 1844. gada 15. augustā, Mazsalacā (59 gadu vecumā);
Tēvs: Heinrich Guleke (mācītājs Burtniekos);
Māte: Jacobine* Maria Lange.
Izglītība:
1803.-1805.g. studē teoloģiju Tartu (Dorpat);
1806.g. turpina mācības Getingenas universitātē, Vācijā (Georg-August-Universität Göttingen);
1807.g. kara uzliesmojuma dēļ atgriežas mājās, Burtniekos (nākot ar kājām no Vācijas);
1808.g. nokalpoja kandidāta gadu Ērgļos (Erlaa) pie Benjamina fon Bergmaņa (mācītāja Gustava Bergmaņa dēls);
1809.g. ordinēts par Dikļu (Dickeln) draudzes mācītāju;
1814. gadā ievēlēts par Mazsalacas draudzes mācītāju.
1815. gada 5.maijā, Mazsalacā apprecējās ar Annu Katerīnu Riemani (Anna* Catharina von Riemann).
Viņiem bija 9 bērni. Visi dzimuši Mazsalacā.
Mācītājs Guleke bijis savā draudzē cienīts un godāts vīrs. Lai pa latviskai modei būtu vieglāk izrunāt viņa uzvārdu, draudzē viņu saukuši par Jūliku jeb "Jūlikas tēvu".
Skolu lietas.
Līdz ar Frīdriha Gulekes stāšanos Mazsalacas draudzes mācītāja amatā, ar jaunu sparu atsākās draudzes apmācība lasītprasmē. Mācītāja devīze bija: "Kam acis pierē, tam vajag lasīt". Viņš mācīja un sludināja Dievvārdus gan baznīcā no kanceles, gan arī apmeklējot draudzi mājās.
Savā kalpošanas laikā mācītājs vairākas reizes apmeklējis katru māju, noturējis tur Dievvārdus un pārklaušinājis (pārbaudījis) mājas ļaudis svēto rakstu zināšanā un lasīt prašanā. Lai bērnus pamudinātu un paslavētu, uz pārklaušināšanu mācītājs mēdzis ņemt līdzi baltmaizes kukuli. Šķēles un rikas tikušas izdalītas stingri pēc nopelna: labāk mācētājs dabūjis lielāku, mazāk pratējs — mazāku riku. Nemākuļi un sliņķi palikuši tukšā. Tajā laikā landtāgs un draudzes konvents nesteidzās ar skolu atvēršanu. Apņēmīgais mācītājs skolu lietu ņēma savās rokās un 1822. gada 16. janvārī savā dzīvoklī mācītāja mājā (par saviem līdzekļiem) atvēra "Latviešu skolu", kuru pats arī vadīja kā skolotājs un kuru var uzskatīt kā tā laika Mazsalacas draudzes skolu.
Redzot mācītāja uzstājību un gādību bērnu izglītošanā, pēc četriem ar pusi gadiem - 1826. gada 27. augustā vietējie muižnieki un baznīcas pērminderi nolēma rudenī atvērt kārtīgu skolu 12 bērniem, kas sūtāmi no katra draudzes pagasta pa vienam, bet no Valtenberģu pagasta – trīs. Muižnieki apsolās dod šiem 12 zēniem brīvu uzturu trīs ziemas ar noteikumu, ka jaunekļiem, kas skolā mācījušies trīs gadus, pēc tam jākalpo muižā par rakstvežiem, pārraugiem u.t.l. Skolas vadīšanu uzdeva draudzes priekšdziedātājam Jānim Ķikuram, bet par palīgu iecēla viņa 18 gadus veco dēlu, kam svētdienās baznīcā bija arī jāspēlē ērģeles.
Sātības biedrība.
Sātības (atturības) kustību 1830 - tajos gados Mazsalacā (Valtenberģu pagastā) aizsāka brāļi Kristaps un Jānis Kaktiņi, lai cīnītos ar tā laika negausīgo dzeršanu. 1837. gadā mācītājs Guleke draudzes hronikā raksta, ka tā aizrāvusi vairākus simtus draudzes locekļu. Kustības dalībnieki sevi sauca par "Sātības draugiem" vai "Sātības biedriem". Lai par tādiem kļūtu, bija jādod solījums draudzes mācītājam pie altāra, pēc tam jaunais biedrs tika ierakstīts "Sātības rullī". 1838. gadā, Zaļajā ceturtdienā, mācītājs Guleke no kanceles uzaicināja draudzi piekrist Sātības biedrībai un parakstīt atturības solījumu.
Mazsalacas draudzē šādā veidā atturības solījumu deva tā laika baznīcas priekšstāvis - landrāts barons Engelhards, mācītājs Frīdrihs Guleke un vēl 130 draudzes locekļi. Brāļu Kaktiņu "Sātības biedrība" sāka nest augļus - krogi kļuva tukšāki. No krogus izpriecām atrautie novadnieki svētdienās pulcējās Kaktiņa mājās lai noklausītos gudrā saimnieka runās un stāstos par debesu lietām un godīgu, tikumisku dzīvi zemes virsū. Kaktiņš tā aizrāvās ar sprediķošanu, ka tukšāki palika ne vien krogi (tas nepatika muižkungiem, jo krogi vairs neienesa plānoto peļņu), bet arī baznīca, un tas nepatika mācītājam. Muižnieki mēģināja "pa labam" aizbāzt Kaktiņam muti, bet kad tas neizdevās, nācās ķerties pie radikāliem līdzekļiem. Valtenberģu muižas barons Gustavs fon Fītinghofs griezās pie tiesas, kas pēc ilgas un garas tiesāšanās izmeta Kaktiņu no tēvutēvu koptajām mājām.
Par sātības biedrības atbalstīšanu cieta arī mācītājs Frīdrihs Guleke, kurš piedzīvoja smagus personīgus uzbrukumus no muižkungiem. Mācītāju Guleki denuncēja Idus muižas barons Gustavs fon Nummers un Pantenes barons fon Lēvis (Löwis), nosūtot ziņojumu Baltijas ģenerālgubernatoram, ka Sātības biedra solījuma akts esot slepenas biedrības liecība. Tracis bija liels. Beigu beigās - mācītājs savu amatu gan saglabāja, bet sātības biedrībai bija pienācis gals.
1844. gada 15. augustā mācītājs Frīdrihs Guleke, pēc 30 gadus ilgas kalpošanas Mazsalacas draudzē, nomira un ir apglabāts Mazsalacas kapsētā.
Frīdriha Gulekes portretu un Mazsalacas baznīcu 1840. gadā akvarelī zīmējis Sāra (Saarde, šobrīd Kilingi-Nõmme, Igaunijā) baznīcas mācītājs Morics Kaucmanis (Moritz Georg von Kautzmann), kurš bija ieinteresējies par Mazsalacas draudzes aktivitātēm sātības biedrības sakarā.
M. Kaucmanis mēģināja atturības kustību ieviest arī savā draudzē - Livonijas igauņu pusē, kas viņam arī izdevās. 1841.gadā kalpojot Kanepi draudzē (Vīlandes apriņķī) mācītājam Kaucmanim izdevās no 47 vīriem panākt atturības solījumu. Vēlāk šis skaits palielinājās līdz 67.
Mācītāja meita Marija (Maria Juliana Anna Guleke), *1816. gada 1. martā Salisburg (Mazsalacā), † 1892. gada 15. aprīlī Rīgā, ir pazīstama ar to, ka tulkoja vācu valodā pirmo latviešu romānu "Mērnieku Laiki" un 1883. gadā saīsinātā versijā publicēja to dienas laikrakstā "Rigaer Tageblatt" (Nr. 26–61) .
