Gustavs fon Bergmanis
(Gustav von Bergmann)
Mazsalacas draudzes mācītājs no 1780 līdz 1785.gadam (4 gadus).
Dzimis: 1749. gada 28. martā Ādažos (Neuermühlen Pastorat), mācītāja ģimenē.
Miris: 1814. gada 01. jūnijā Rūjienā (Rujen Pastorat) (65 gadu vecumā).
Tēvs: Balthasar Bergmann (mācītājs Ādažos);
Māte: Anna Elisabeth Depkin.
Izglītība:
Līdz 15 gadu vecumam Gustavu Bergmani mācīja privātskolotāji;
1763. – 1767. mācījies Veimāras Vilhelma Ernsta ģimnāzijā (1763. gada septembra beigās tika uzņemts otrajā klasē);
1767. - 1770. studējis Leipcigas universitātē teoloģiju un dabzinātnes;
1770. - 1771. mācītāja kandidāta gads Krimuldas pagastā;
1771. - 1780. ordinēts par mācītāju Āraišos (Arrasch);
1780. - 1784. mācītājs Mazsalacā;
1784. - 1814. mācītājs Rūjienā.
Pagodinājumi:
1787. g. iecelts muižnieku kārtā;
1802. g. no ķeizara Aleksandra I piešķirta zelta pateicības medaļa par potēšanu pret bakām;
1806. g. ievēlēts par Maskavas dabaszinātņu biedrības goda biedru;
No 1807. gada viņš bija Vidzemes luterāņu baznīcas virskonsistorijas asesors.
Bergmanim bija neparasts valodu talants. Viņš jau skolā bija apguvis franču valodu, vēlāk arī ebreju, angļu, spāņu un itāļu valodu. Leipcigā viņš bija draugos ar Breitkofu (Breitkopf ) ģimeni, kuras izdevniecībai viņš arī tulkoja. Studentam Bergmanim bija liela interese par studentu un kultūras dzīvi Leipcigā. Tikšanās ar Gēti, kurš bija tikpat vecs, beidzās ar kautiņu, kurā Bergmanis savainoja topošā dzejnieka roku.
1771. g. augustā Gustavs Bergmanis apprecējās ar Beāti Elizabeti Mederi (Beata Elisabeth Meder) (dzim. 29.05.1753.) Lazdonā. Viņiem bija desmit bērni (2 piedzima Mazsalacā).
Pēc mācītāja Heinriha Adolfija (Heinrich Wilhelm Adolphi) nāves 1780. gada 22. janvārī Mazsalacas draudze meklēja jaunu mācītāju. Tajā laikā Gustava Bergmaņa ģimenē jau auga pieci dēli, un ģimenes galva lūkojās pēc lielākas draudzes, kas varētu nest ģimenei vairāk ienākumu.
Mazsalacas draudzes patronāžas tiesības tobrīd turēja Salisburgas (Valtenberģu) muižas īpašnieks, sakšu sūtnis, kambarkungs un slepenpadomnieks Gustavs Georgs fon Felkerzāms (Gustav Georg von Völkersahm), kura tēvs (savulaik ekonomikas direktors un tiesas viceprezidents) Veinholds fon Felkerzāms (Weinhold Georg von Völckersahm) savā laikā aizlika vārdu par Gustava Bergmaņa tēva Balthasara Bergmaņa iecelšanu par Ādažu (Neuermühlen) draudzes mācītāju. Iespējams, ka šiem sakariem bija nozīme arī Gustava Bergmaņa ievēlēšanā par Mazsalacas draudzes mācītāju.
1780. gada 29. jūnijā Georgs Felkerzāms par Bergmani rakstīja atsauksmi Āraišu draudzei: "Jūsu godātais mācītājs pārbaudījuma sprediķī Mazsalacā saņēma draudzes aplausus. Cienīgs un labi izglītots mācītājs, kā viņš jau daudzus gadus, būdams Dieva vārda teicējs, godam un ar slavu vadījis Āraišu draudzi, …"
Pirmais Gustava Bergmaņa ieraksts Mazsalacas baznīcas grāmatā izdarīts 1780. gada 4. septembrī: "Modrība ir mans pienākums, es nezinu savu stundu. Jaunība mūs nepasargā no nāves, tikums nepasargā mūs no kapa." ("Wachsamkeit ist meine Pflicht, Meine Stunde weiss ich nicht. Vor dem Tode schützt nicht Jugend, Vor dem Grabe keine Tugend.").
Bergmanis nebija augumā garš, bet bija ļoti proporcionālas miesas būves vīrs, ar neparasti veiklu ķermeni. Viņam patika jāt ar zirgu, medīt, prasmīgi vicināt rapieri un visas šīs bruņinieku mākslas neatstāja novārtā līdz pat vecumdienām.
Cīņa ar māņticību.
Bergmanis atklāja, ka Mazsalacas draudzes latviešu zemnieku vidū joprojām ir daudz māņticīgu paražu un paradumu, kuri ļaudīs iesakņojušies no pagānu laikiem. Mācītājs rakstīja: "Viņi iežogo vecu koku vai citu vietu, un nes tur Zemes mātei pirmo pienu, sviestu un vistas (parasti Jurģu dienā). Māras dienā viņi upurē melnu gaili. Šīs upurēšanas vietas tiek uzskatītas par ļoti svētām. Ikviens, kas tām nodara ļaunumu, lec pāri žogam, pārbrauc ar arklu, nolauž zaru vai mēģinās nocirst koku, cietīs nelaimē, pēkšņi nomirs, kļūs akls vai mēms…"
Reiz pēc dievkalpojuma pie mācītāja pienācis kāds zemnieks un stāstījis, ka viņš esot saņēmis "svētu vietu" uzturēšanai no saviem mirušajiem vecākiem, bet pēc Bergmaņa sprediķa esot pārstājis tur upurēt, taču sieva un kalpi ik dienas raudot par viņu un to lielo nelaimi un ļaunumu, kas nu nākšot pār viņa māju. Tā kā sprediķis, ko Bergmanis par šo ziedošanu bija teicis baznīcā, zemniekam esot ļoti svarīgs licies, viņš lūdzis mācītājam atbrīvot viņa sievu un kalpus no bailēm, kas tiem uznākušas. Mācītājs bija ar mieru doties zemniekam līdzi un apciemot viņa saimi un elku vietu (tas noticis Pantenē). Kad viņi nonākuši zemnieka saimniecībā, Bergmanis ieraudzījis koku, kuram apkārt bijis vecs, nobružāts žogs.
Pats Bergmanis raksta: "Kad es iegāju upurēšanas vietā, nojaucot žoga gabalu, visi kliedza pēc žēlastības un teica, lai es saudzēju savu dzīvību. Teicu tiem, lai nebaidās - jo viņu elks mani tik viegli nenogalinās, es pats viņu tūdaļ pieveikšu. Pacēlu no zemes dažus vecus šiliņus, kas tur mētājās, paskatījos uz dīvaino upura akmeni (kas esot atnācis no purva), atradu uz akmens melnas, taukainas spalvas un apēdu dažas tur augošās avenes. Tad jautāju zemniekiem, vai nebūtu labāk, ja to lietu izbeigtu un koku nocirstu? Saimnieks teica, ka gribētu ļaut tam notikt, bet tam, kurš izdarīs pirmo cirtienu, būs jāmirst. Prasīju lai atnes man cirvi, un tad cirtu. Pēc tam, kad man bija apnicis cirst, es liku atnest uguni un koku aizdedzināju. Redzot ka man nekas nekaiš, saimnieks kļuva ļoti priecīgs, bet pārējie zemnieki kaunīgi iegāja mājā."
Attiecības ar muižniekiem.
Gustavs Bergmanis uzturēja draudzīgas attiecības ar Mazsalacas draudzes muižkungiem un citiem dižciltīgajiem vācu draudzes locekļiem. Lielu ieguldījumu šajās attiecībās deva viņa dibinātā "Lasītāju biedrība". Tajā kā biedri iestājās arī muižnieki no kaimiņu - Rūjienas un Matīšu draudzēm. Lasītāju biedrības biedri apņēmās par noteiktu samaksu savā starpā laist apgrozībā Bergmaņa sarūpētās grāmatas, kuras viņš pasūtīja no Hesenes Vācijā. Pēc tam lasītāji ar grāmatām savā starpā mainījās tā, ka apmēram katru mēnesi uz katra atsevišķa dalībnieka lasāmgalda parādījās 6 līdz 8 jaunas grāmatas. Gustava Bergmaņa Lasītāju biedrībai pievienojās arī Pēteris Zīverss (Vilzēnu muižkungs) un viņa brālis - grāfs Jākobs Johans Zīverss (Jacob Johann Graf von Sievers), kurš dzīvoja savā lauku saimniecībā Matīšu pagasta Bauņu muižā (Bauenhof). Bergmanis bieži viesojās Bauņos pie brāļiem Zīversiem, kuri no apkārtējo muižu īpašniekiem tajā laikā bija visaugstāk situētās personas. 1780. gadā slavenais Krievijas valstsvīrs, grāfs J. J. fon Zīvers tika atcelts no Tveras un Novgorodas gubernatora amatiem, kur viņš bija ieviesis jaunu konstitūciju un sniedzis lielu ieguldījumu kā pilsētas dibinātājs un ūdensceļu starp Baltijas jūru un Volgas reģionu veidotājs, un tagad dzīvoja viens, saimniekojot savos īpašumos un audzinot savas meitas Katrīnu un Elizabeti. Vēl pilnībā neizkritis no Katrīnas II žēlastības, Zīvers sarakstījās ar ķeizarieni un aktīvi piedalījās gubernatora konstitūcijas ieviešanā Livonijā. Kā apraksta grāfa Zīversa biogrāfs Blūms: "Kritušais valstsvīrs kā vientuļnieks Bauenhofā meklēja mierinājumu un rada to kopā ar mācītāju Bergmani, kurš bija biežs un gaidīts viņa viesis, kura "Lasītāju sabiedrība atrada Grāfā savu izcilāko biedru…"
Savos lauksaimniecības un dārzkopības darbos Grāfs Zīverss labprāt ņēma padomu no drauga - mācītāja Bergmaņa, savukārt Grāfs cienāja mācītāju ar Burtnieka brekšiem.
Grāmatu spiestuve.
Gustavam Bergmanim bija sapnis - izveidot savu grāmatu spiestuvi. Pavisam drīz pēc pārcelšanās uz Mazsalacu, 1782. g. martā viņam jau bija savāktas nepieciešamās ierīces. Šim nolūkam no Vācijas tika atvesta fraktūra ornamentiem, līnijām un vinjetēm, kā arī dažādi simboli un latīņu, krievu, grieķu un pat ebreju burti. Drukāšanas prieks bija viņa galvenais uzņēmības stimuls. Savā mājas spiestuvē (no l782.-1785.g. Mazsalacā un no1785.-1810.g. Rūjienā) Bergmanis iespiedis galvenokārt bibliofila tipa literatūru, retu grāmatu pārdrukājumus nelielās tirāžās vācu, franču, latīņu, portugāļu valodās, daudz svinību sacerējumu (dzejoļu, apsveikumu), kopskaitā 167 iespieddarbi, no tiem 11 tapuši Mazsalacā, bet pārējie 156 Rūjienā.
Pats pirmais Bergmaņa spiestuvē pašrocīgi iespiestais darbs tapa 1782. gadā Mazsalacā: "Benjamina Bergmaņa runa pie mazās māsiņas Annas Elizabetes kapa 1782.gada 25. martā." (Bey dem Grabe Der kleinen Anna Elisabet Bergmann).
1782. gada 2. martā, Mazsalacā Bergmaņu ģimenē pieciem brāļiem pievienojās māsiņa Anna Elizabete, bet diemžēl jau pēc 14 dienām ģimenes prieks pārvērtās skumjās. Mazulīte nomira, kļūstot par pirmo nāves gadījumu Bergmaņu laimīgajā ģimenē. Tēvs, skumju mākts, uzrakstīja atvadu runu, kuru savam vecākajam dēlam (tobrīd 10 gadus vecajam Benjaminam) lika norunāt pie mirušās māsas kapa. Drīz pēc tam mācītājs Bergmanis šo runu nodrukāja.
1784. gada 22. februārī bija pagājuši 12 ar pusi gadi, kopš Gustava un Elizabetes Bergmaņu kāzām - pieturas punkts ceļā uz sudraba kāzu gadadienu, kas ar svinībām un ceremoniju tika atzīmēts Mazsalacā mācītāja mājā. Pieci dēli vecākā dēla vadībā ieradās svinībās un aizkustinātajiem vecākiem pasniedza pašu drukāto apsveikuma kartiņu, kuru rotāja vainags un baložu vinjete.
Gustava Bergmaņa nozīmīgākais literārais veikums Mazsalacā ir lībiešu provinču vārdu krājums - pirmais lībiešu dialekta vārdu apkopošanas mēģinājums, kas izdots viņa pēdējos uzturēšanās mēnešos Mazsalacā. Bergmaņiem pārceļoties uz Rūjienu grāmatu spiestuve darbu turpināja un uzņēma apgriezienus, līdz 1850. gadā Rūjienā savu darbību izbeidza.
Pērkons iesper baznīcā.
1783. gada 21. jūlija naktī stipra negaisa laikā zibens iespēra Mazsalacas baznīcas tornī un baznīca izdega. Bergmanis savās atmiņās to apraksta tā: "21. jūlijā 1783. gadā pulksten vienos naktī, kad es pie loga skatījos, zibens iespēra kādā spārē zem jumta. Tornis dega kā tāds lākturis un nokrita kreisā pusē pie baznīcas ieejas zemē. Torņa kārts iesitās vairāk par asi dziļi zemē un nolūza. Trijās stundās baznīcas zvans izkusa un baznīcas iekšpuse izdega." No uguns neskarta palika vien sakristeja un altāra telpa. Tūlīt pēc šī nelaimīgā notikuma tika uzsākti baznīcas atjaunošanas darbi. Lai varētu noturēt dievkalpojumus, aiz baznīcas tika uzcelta pagaidu ēka- ērberģis, bet jau 1784. gada beigās baznīca atkal varēja uzņemt draudzi. Tāda tā stāvēja līdz 1890. gada 25. martam. Vai pērkona spērienam un tam sekojošajai baznīcas degšanai bija vai nebija sakars ar ozola ciršanu Pantenē - mēs neuzzināsim, bet šķiet, ka mācītājs Bergmanis Mazsalacā sajutās neomulīgi. Tajā pat laikā līdz G. Bergmanim nonāca ziņas, ka Rūjienas mācītājs Šūlins neprotot labi sadzīvot ar Rūjienas draudzes muižniekiem, un tie 1784. gadā lūguši valdību laist mācītāju atpūtā. Ilgi nedomājot Gustavs Bergmanis ar sava drauga, Rūjienas Lielās muižas nomnieka Johana fon Engelharta starpniecību piedāvājis Šūlinam 1200 dālderu sāpju (atkāpšanās) naudas, ko tas arī pieņēmis.
Tā nu 1785. gadā Gustavs Bergmanis atstāja Mazsalacas draudzi un pārcēlās uz Rūjienu, kur kalpoja līdz 1814. gadam.
Ādažu, Āraišu, Mazsalacas un Rūjienas novadi var būt lepni, ka to vēsturē ir ierakstīts spilgtas un vērienīgas Apgaismības laika personības – mācītāja un brīvmūrnieka, literāta un vēsturnieka, poliglota un filologa, folklorista, naturālista, mednieka, homeopāta un veiksmīga mājas ārsta-vakcinētāja, kaislīga grāmatu krājēja, tāpat grāmatu izdevēja un iespiedēja Gustava fon Bergmaņa vārds.