Gotholds Kīglers

(Gotthold Karl Hermann Kügler)

Mazsalacas draudzē kalpoja no 1878. g. līdz 1898. gadam (20 gadus).

Dzimis: 1854. gada 02. novembrī, Smiltenē;

Miris: 1898. gada 12. aprīlī, Mahlup, Livland (Mālupe, Alūksnes novadā).
Tēvs: mācītājs Eduard Kügler;
Māte: Wilhelmine Helene Rosenkranz.

Izglītība:
Mācījies Rīgas guberņas ģimnāzijā,
Studēja teoloģiju Tērbatā (Jurjev);
1878. gada 1. decembrī viņu ordinē par Mazsalacas draudzes mācītāju;
no 1890. gada viņš ir arī Valmieras apriņķa prāvesta palīgs skolu revīzijās.

1883. gada 4. janvārī, Vecpiebalgā apprecēlās ar Mariju Guleki (Mary* Amalie Guleke),
viņiem bija 6 bērni (visi dzimuši Mazsalacā).

1885.gadā par godu 100 gadiem kopš baznīcas atjaunošanas pēc ugunsgrēka, balstoties uz iepriekšējo Mazsalacas draudzes mācītāju pierakstiem baznīcas grāmatās, mācītājs kopā ar dzejnieku un skolotāju Valtenberģu "Jaunalkšņu" māju saimnieku Kasparu Dauguli izdeva 30 l.p.p. biezu grāmatu "Mazsalacas baznīca un draudze pēdējos 200 gadus no 1680-1885", uz kuru atsaukušies visi turpmākie Mazsalacas vēstures aprakstītāji.

  1889.gada nogalē lielākā daļa no baznīcas pārbūvei nepieciešamajiem līdzekļiem bija savākti, bija nolīgts būvuzņēmējs Brauns (viņš bija arī baznīcas rekonstrukcijas projekta autors) un līdz ar pavasari darbi varēja sākties. 

   1890.gada 25. martā baltajā Mazsalacas baznīcā notika pēdējais dievkalpojums un jau nākošajā dienā sākās baznīcas torņa nojaukšanas darbi. Pateicoties neparasti agrajam pavasarim, nojaukšanas darbi virzījās tik sekmīgi, ka jau 18. aprīlī jaunai baznīcai varēja ielikt pamatakmeni.      Būvmateriālus - ķieģeļus, kokmateriālus un kaļķus, dāvināja vietējie muižnieki, bet zemnieki šos materiālus pieveda. Lielo būvi nobeidza vienas vasaras laikā, un tā paša gada oktobrī jauno dievnamu jau varēja iesvētīt.  

Baznīcas iesvētīšana.

1890. gada 7. oktobrī pulksten 10:00 no rīta sākās atjaunotā dievnama iesvētīšanas ceremonija, kurā piedalījās nelaiķa mācītāja Eduarda Kīglera dēli: Mazsalacas draudzes mācītājs Gotholds Kīglers un Straupes draudzes mācītājs Pauls Kīglers, Valmieras apriņķa prāvests K. Šlaus, Cēsu mācītājs Bērhufs un citi.Procesija, kuru vadīja ģenerāl-superintendants Holmans no baznīcas pagalma sāka virzīties uz baznīcas durvju pusi, kuras vēl bija aizvērtas. Kā pirmais klātesošos uzrunā Pauls Kīglers atceroties bijušos laikus, kad draudzei bijis maz vietas vecajā, baltajā baznīcā un svētku reizēs nācies klausīties sprediķi ārpus baznīcas un cik ļoti draudze un viņa nelaiķis tēvs ir vēlējies šādu - plašu Dievnamu.
Pēc šīs runas baznīcas būvdarbu vadītājs Brauns pasniedza baznīcas atslēgu draudzes priekšniekam fon Nummersam, kurš to saņēma dziļi aizkustināts, sakot, ka pirms gada nav ticējis tik labam rezultātam, ko ļoti īsā laika sprīdī, sadarbībā ar vietējo muižu kungiem un ļaudīm, paveikuši būvnieki. "Mazsalacā īsā laikā paveikts lielu darbs un tapis varen skaists dievnams. Lai ieeja šajās svētajās telpās ir svētīta visiem, lai cilvēki tajās audzina kristīgu dievbijību un morāli.", teica Nummers. Tālāk fon Nummers baznīcas atslēgu nodeva procesijas vadītājam - superintendantam, kurš ar psalma vārdiem "atver man taisnības vārtus, lai es varu ieiet un pateikties tam Kungam. Tie ir taisno vārti, kas tur ieies…" atvēra baznīcas durvis pāri par 3000 klātesošajiem.

Par klātesošo skaitu tika spriests pēc tā, ka svētkiem paredzētās dziesmu lapiņas bija nodrukātas 3000 eksemplāros un ātri vien izpārdotas.
Kad svētku dalībnieku pūlis bija piepildījis baznīcu, kņada nespēja rimties. Nu viss bija citādi. Pēc svētku dziesmas nodziedāšanas ģenerālsuperintendants Hollmans teica iesvētīšanas runu latviešu valodā un pēc tam iesvētīja baznīcu, kanceli, altāri un ērģeles. Tam sekoja Valmieras apriņķa prāvesta K. Šlausa un pārējo mācītāju uzrunas. Noslēgumā Mazsalacas draudzes mācītājs Gotholds Kīglers nolasīja atskaiti par būvdarbu gaitu un līdzekļu izlietojumu.
Pēc latviešu dievkalpojuma beigām vācu draudzes dievkalpojums aizkavējās, jo, neskatoties uz jaunajām un plašajām telpām, tie kas bija palikuši ārpusē, nu gribēja tikt iekšā un savām acīm arī visu labi apskatīt un izpētīt.
Kad vācu draudzes dievkalpojums beidzās, sekoja mielasts, uz kuru pulcējās klātesošie mācītāji, draudzes konventa pārstāvji un lielākie ziedotāji.

1896.gadā baznīcai tiek iegādāta jauna altāra glezna, kuru gleznojusi Matilda Port jaunkundze Koknesē, kā kopiju pēc R. Rihtera "Kristus un Pēteris". Glezna izmaksājusi 775 sudraba rubļus.

1898.gada 11.aprīlī, ciemojoties pie radiem Mālupē, Gotholds Kīglers pēkšņi mirst. Tobrīd mācītājam ir 43 gadi. Draudze bija satriekta. Mācītāja izvadīšanas ceremonijā piedalījās milzīgs skaits sērojošo pavadītāju.

"Vēsts, ka otrdien, 21. aprīlī pl.12:00 baznīcā sāksies sēru dievkalpojums un uz kapiem pavadīs mīļoto draudzes ganu, bija sasaukusi nevien vai visu šo draudzi, bet arī daudz ļaužu no apkaimes.

Jau ceturtdien, 16. aprīlī, kad nelaiķi pārveda no tālās Vidzemes malienas, ceļā on Idwes (Idus) muižas līdz Maz-Salacas baznīcai (9 verstu garumā) bija uzcelti 7 goda vārti ar virsrakstiem un sēru karogiem. Un viens no šiem uzrakstiem pie baznīcas "Mīlestība nekad nebeidzas", lika saprast, ka arī Maz-Salaciešu sirds jūtas vēl nav sasniegušas savu robežu: tādēļ līdz bēru dienas rītam pacēlās vēl divi vārti pie mācītāja mājas un kapsētas.

No ceturtdienas līdz bēru dienai dārgā aizgājēja mirstīgās atliekas stāvēja baznīcā starp vainagiem un palmām. Šī bija vieta kur no rīta līdz vēlam vakaram simtiem ļaužu vēl pēdējo reizi atvadījās no sava mācītāja.

Nelaiķim atdot pēdējās ardievas bija atnākuši 18 mācītāji no tuvienes un tālienes. Sprediķi sacīja Valmieras mācītājs Neulanda kungs.

Kapa runu teica nelaiķa brālis Pauls Kīglers, Straupes mācītājs, pēc tam runāja Cēsu un Valmieras apriņķa prāvesti un Ikšķiles mācītājs. Apmēram 8 runās (to starp no draudzes un pagasta skolotājiem) tika atgādināti nelaiķa nopelni. Gan baznīcā, gan pie kapa atskanēja vairākbalsīgas dziesmas un vaiņagi par vaiņagiem krāšņāki apsedza nelaiķa kapu. Krusta virsraksts: "Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs"- mums vienmēr atgādinās par laipno, saticīgo un pazemīgo mācītāju."

Balss, Nr.17 (29.04.1898)

  Gotholds Kīglers Mazslacas draudzes piemiņā ir palicis kā īsts mācītājs- taisnīgs pret katru, vai tas augsts vai zems, daudz rūpju veltījis skolu attīstībai gan draudzes, gan arī Valmieras apriņķa robežās, gan arī sava tēva, Eduarda Kīglera iesāktā darba -Mazsalacas baznīcas pārbūves īstenošanai.
Gotholds Kīglers ir apglabāts Mazsalacas kapsētā.

Draudze mācītājam uzstādījusi kapa pieminekli ar ierakstu "Mīlestība nekad nebeidzas. Mazsalacas latviešu draudze savam mīļotajam mācītājam".