Frīdrihs Grāve

(Friedrich Karl Grave)

Mazsalacas draudzē kalpoja no 1898.g. līdz 1915.gadam (17 gadus).

Dzimis 1868. gada 22. oktobris Rīgā;

Miris 1945.gada 02.novembrī Berlīnē, 77 gadu vecumā.

Tēvs: Karl Reinhold Grave;

Māte: Auguste Bohm.

Izglītība:

1889.g. -1894.g. studējis teoloģiju Tērbatā (Dorpat);

no 1896. gada kalpo kā mācītāja palīgs Jelgavā (Mitau);

1898.-1915. mācītājs Mazsalacā;

1915.-18. mācītājs un rektors (prāvests) Rīgā ev. Diakonēzes namā;

1919.-39. Rīgas pilsētas 8. pamatskolas direktors;

1920. līdz 1939. gadam arī Rīgas vācu draudzes mācītājs;

1939. gadā pārcēlās uz Poznaņu.

1901.gada 21. oktobrī Mazsalacā apprecējās ar Henrieti Louīzi Vilhelmīni Kīgleri (Henriette Louise Wilhelmine Kügler), Mazsalacas mācītāja, nelaiķa Gotholda Kīglera vecāko meitu. Viņiem bija 5 bērni, visi dzimuši Mazsalacā.

    1898. gadā tā laika draudzes patrons barons Arnolds fon Fītinghofs iesaka pieņemt mācītāju Frīdrihu Grāvi. Draudze par mācītāja izvēli nav apmierināta, bet barons Fītinghofs paliek nelokāms. 1898.gada 5. jūlijā Frīdrihs Grāve Mazsalacas baznīcā uzstājas ar savu prezentācijas sprediķi latviešu un vācu valodās. Pēc sprediķa klāt esošais Valmieras apriņķa prāvests draudzei no kanceles paziņo, ka draudzes patrons - barons Arnolds fon Fītinghofs šo mācītāju ir uzrunājis, izraudzījis un iecēlis par Mazsalacas draudzes mācītāju, un lūdz draudzei turēt mieru.
   Draudze nolemj baznīcai iegādāt jaunu altāri, kas vairāk atbilstu jaunajām un plašajām baznīcas telpām. Altāra skici, pēc Rīgas Doma baznīcas altāra parauga uzzīmēja arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Johann Wilhelm Carl Neumann)  un no ozolkoka izgatavoja vietējais galdnieks Šneiders. 1901.gada 16. septembrī jaunais altāris tika iesvētīts. Vecais, 1680. gadas altāris paliek baznīcā - novietots pie altāra telpas dienvidu sienas, kur tas atrodas vēl šodien. 

   Mācītāja F. Grāves kalpošanas laiks iekrita nemierīgā periodā, kad pieauga tautas neapmierinātība ar muižniecības varu. To izmantoja sociāldemokrāti, sākot izplatīt marksistiskas idejas. Jau 1903.gadā Mazsalacā izveidojās LSDSP iedīglis 5 cilvēku sastāvā, kuri sāka izplatīt aizliegtu literatūru un drukāt skrejlapiņas.

   Dienu vēlāk - uz Idus muižu pie Gustava fon Numersa tiek nosūtīti daži jātnieki lai atprasītu baronam baznīcas atslēgas - jo esot jāapzvana daži mirušie. Atslēgas pret goda vārdu barons nodod ķesterim / zvaniķim Reinim Vītiņam. Pēc apzvanīšanas atslēgas atkal tiek atgrieztas baronam.
   Ap to laiku Rūjienā tika izlaistas proklamācijas, kurās paziņoja, ka nākošajā svētdienā dievkalpojuma vietā Rūjienas baznīcā tauta tiesās garīdzniecību. Uz "tiesu" atnāca četri garīdznieki- triju konfesiju pārstāvji. "Rīcības komiteja" visasāk vērsās pret luterāņu mācītājiem, pārmetot, ka mācītāji tīko pēc laicīgās mantas, māna tautu un palīdz carismam. Mācītāji iebilda, ka "rīcības komitejai" nav varas pār garīdzniekiem, bet sanākušie neklausījās un prasīja baznīcas atdalīšanu no valsts.

   1. decembrī mācītājs Grāve ar ģimeni pameta Mazsalacu un devās uz Rīgu. Mācītāja jaunākais dēls Frīdrihs tobrīd bija tikai mēnesi vecs. Lai pasargātu savas personīgās mantas no izlaupīšanas, mācītājs Grāve vienojas ar baronu Arnoldu fon Fitinghofu, ka mācītāja iedzīvi kādu laiku varēs uzglabāt Valtenbergu muižā.

    16. decembrī miliči atkārtoti devās uz Idus muižu pēc baznīcas atslēgām. Barons bija nepiekāpīgs un atslēgas no rokām ārā nelaida. Šoreiz barons Nummers ar visām atslēgām tika atvests uz pagastnamu un mācītāja māju, lai izmaksātu darbiniekiem algas un atslēgtu baznīcas grāmatu skapi, jo dažiem draudzes locekļiem esot vajadzīgas viņu vecuma zīmes, kā arī ierakstāmi mirušie un dzimušie, ko mācītāja prombūtnes laikā varot izdarīt draudzes skolotājs Reinis Cukurs.

  Pienāca 18. decembris, 3. adventes svētdiena. Pēc Reiņa Cukura versijas, kas aprakstīta viņa "Mazsalacas draudzes hronikā" , lai paglābtu baznīcu no pārvēršanas par sapulču un mītiņu vietu, viņš ar pavēli tika piespiests uzņemties mācītāja pienākumus. Cukurs raksta: "Rīcības komiteja uzdod draudzes skolotājam R. Cukuram šinī svētdienā, trešajā adventē, kā arī turpmāk noturēt baznīcā dievkalpojumus, bet ar noteikumu, ka sprediķis jālasa ne no vaķa (pultes), bet no kanceles. Ja šo pavēli neizpildīs, kā noteikts, tad baznīcā taps noturēti mītiņi. Lai baznīcu no tam aizsargātu, R. Cukurs rīkojumam paklausa. Dievkalpojums norit vislabākā kārtībā, bez vismazākiem traucējumiem. Bet vēlāk, kad ienākusi soda ekspedīcija, vācu laikrakstā "Rigasche Rundschau" parādās ļauns, safantazēts, melu pilns ziņojums. "

Trimdas latviešu laikraksts "Londonas avīze" 1955.gadā šo notikumu apraksts šādi : "…Draudzes skolas pārzinis Reinis Cukurs bija liels revolucionārs. Mazsalacā uz laukuma notika mītiņš, kur nolēma atstādināt no amata vācieti, mācītāju Grāvi un viņa vietā ievēlēja Reini Cukuru, kurš svētdienās kāpa kancelē."

21.decembrī Mazsalacu sasniedz ziņas, ka no Valkas, Rūjienā jau ieradusies valdības sūtīta "soda ekspedīcija" ģenerāļa Orlova vadībā. Draudzes skolotājs Reinis Cukurs un vairāki citi, kas mītiņos runājuši pret muižniekiem vai valdību, glābjas aizbraucot uz Rīgu un pēc tam uz ārzemēm, Šveici, Franciju, Angliju, kur paliek līdz Latvijas brīvvalsts nodibināšanai.
24. decembrī, pēc baznīcas pērminderu uzaicinājuma, Svētvakara dievkalpojumu Mazsalacas baznīcā noturēja Rūjienas mācītājs Bērs. Pēc dievkalpojuma ļaudis iznākot no baznīcas atrod izkaisītas proklamācijas ar aicinājumu 27. decembrī pulcēties Sniedzēna kalnā uz mītiņu. Šo mītiņu vadīja K. Bočš, tajā tika nolemts doties uz Valtenberģu muižu un to nodedzināt. Ugunsgrēkā gāja bojā visa barona fon Fitinghofa iedzīve un arī mācītāja F. Grāves manta, kuru viņš uz laiku bija atstājis muižā.
 1906. gada 22. februārī mācītājs Fridrihs Grāve atgriezās no Rīgas. Mēnesi vēlāk, 23. martā par draudzes skolotāju un ērģelnieku ievēlēja Kārli Osi no Stienes pagasta Intes mājām (uz Šveici emigrējušā Reiņa Cukura vietā). 

1915. gada 30. aprīlī Fridrihs Grāve atstāja Mazsalacas draudzi un līdz 1918. gadam bija mācītājs un prāvests ev. Diakoneses namā Rīgā.