Edgars Hasmanis 

(Edgar Andreas Voldemar Hassmann) 

Mazsalacas draudzē kalpoja no 1916 -1919.gadam (3 gadus).

Dzimis: 1884. gada 31. janvārī Lugažu krogā (Luhde-Krug), Valkas apriņķī;
Miris: 1919. gada 26. martā Rīgas centrālcietumā.
Tēvs: Karl Otto Hassmann;
Māte: Līze Muskau.

Izglītība:
1906.g. beidzis Tartu vidusskolu;
1906.g.-1913.g. studēja Tartu Universitātes Teoloģijas fakultātē, bija korporācijas "Lettonia" biedrs;
1913.-1914. nokalpoja kandidāta gadu Mazsalacā;
1914. adjunkts pie Jana Lattika, Viljandi Svētā Pāvila baznīcā;
1914-1915. mācītājs latviešu kolonijā Pleskavas guberņā, Lavros;
no 1916. gada mācītājs Mazsalacā draudzē.

Precējies ar Mariju Ahi (Maries Elisabeth Ahhi).

1915.gada 30.aprīlī Mazsalacas draudzi atstāja mācītājs Fridrihs Grāve, un draudzes konvents par mācītāju ievēlēja Edgaru Hasmani, pirmo latviešu tautības mācītāju Mazsalacas draudzē.

1917.gada rudenī Mazsalacā pirmo reizi varu sagrāba lielinieki. "Iskolats" (Ispoļņiķeļņij komiķet v Latviji), jeb "Apvienotā Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku izpildu komiteja". Tika izsludināta proletariāta diktatūra, muižu konfiskācija, pagasta pašvaldību pārņemšana, mežu nacionalizēšana, sarkanās gvardes dibināšana, skolu pārņemšana u.t.l. Sākās turīgāko saimnieku un inteliģences vajāšana, pārtikas produktu atņemšana, cenu noteikšana un realizācijas ierobežojumu uzlikšana.

Mazsalacas (tolaik Valtenbergu) pagasta saimnieki nosprieda nepieļaut pārtikas komitejas paredzēto jaunās rudzu ražas rekvizīciju. Lai salauztu saimnieku organizēto pretestību, komitejas priekšsēdētājs ar Valmieras apriņķa Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes starpniecību izsauca uz pagastu trīs latviešu strēlnieku rezerves pulka kareivjus. Viņi uzturējās pagastā 5 dienas un atbalstīja pārtikas komitejas locekļus labības ražas rekvizēšanā.

Pārtikas produktu slēpšana un nepakļaušanās draudēja ar smagām represijas:
1917.gada 20.decembrī Valmieras Sabiedriski - Revolucionārā tiesa savā trešajā sesijā nolēma sekojošus sodus:
Pantenes muižas pārvaldnieku Gūtmani, muižas saimnieci Bušu un turpat dzīvojošos Sermuksli un Penku sodīt par līdzdalību pie produktu izvešanas no Pantenes muižas:

• Gūtmani ar 300 rbļ.,naudas sodu vai maksāt nevēlēšanās gadījumā ar 1 mēnesi cietuma sodu;
• Bušu ar 200 rbļ, vai 3 nedēļu cietuma;
• Penku un Sermuksli ar 100 rbļ, vai 2 nedēļu cietuma katru;
• Mazsalacas draudzes mācītāju E. Hasmani - par pārtikas komitejas nolamāšanu un traucēšanu viņu amata pienākumus pildot, ar 1000 rbļ. soda naudu, vai 2 mēnešus cietuma soda."

  Piespriesto soda naudu mācītājs Hasmanis nemaksāja, bet lielinieki mierā nelikās. 1918. gadā, "Pelnu dienā", mācītāju Hasmani apcietināja Mazsalacas kapsētā, bēru ceremonijas laikā. Apcietināja arī dakteri Rozīti, muižas važoni Runci, mūrnieku Adamu Lūkinu, drēbnieku Volfu, Rūnas māju saimnieku Āboltiņu, Kārli Jurku no Dauguļu mājām, kārtībniekus Maču un Asperu un citus jaunajai varai netīkamos. 

   Sagūstītos ieslodzīja pagastnama cietumā un otrā dienā ar šķūtniekiem, miliču apsardzībā nosūtīja uz Rūjienu. Rūjienā noturēja pa nakti cietumā un nākamā dienā ar vilcienu arestantu vagonā sūtīja uz Valku nošaušanai. Vagonā bez mazsalaciešiem bija arī rūjienieši, kopā ap 40 cilvēku. Kamēr gūstekņus veda uz Valku, arī Vācu karaspēks no Rīgas sāka arvien straujāku virzību uz Valku un komunisti steidza bēgt uz Krieviju. Vilcienam ar arestantiem nonākot Valkā - izrādījās, ka biedri no "Iskolata" jau aizbēguši. Miliči apjuka un vairs nezināja ko ar ieslodzītajiem darīt. To izmantoja vaņģinieki, sameta naudu un no miličiem atpirkās. Miliči atvēra vagonu un ļāva gūstekņiem bēgt kur acis rāda. Bet, lai sevi attaisnotu, ka nav nošāvuši, šāva gaisā pāri bēgļu galvām. Atraduši pamestu smago automašīnu, bēgļi laimīgi atgriezās mājās.

1918. gada 22. februārī Mazsalacā ienāca Vācu armija. Mazsalacai, kas līdz šim bija pagasta sastāvdaļa, okupācijas vara piešķīra miesta tiesības, kā patstāvīgai pašvaldības vienībai. Kā otrs svarīgākais okupācijas lēmums bija Mazsalacas ģimnāzijas apstiprināšana, ar latviešu valodu kā mācības valodu. Ģimnāzijas programmu sastāda mācītājs Ludvigs Adamovičs (vēlāk augstskolas profesors un Latvijas Izglītības ministrs), kurš Mazsalacā pie Edgara Hasmaņa aizvadīja savu kandidāta gadu. 

1918.gada 18. novembrī Rīgā tika proklamēta Latvijas Valsts, bet brīvība vēl bija jāizcīna. Vācu varas laiks bija īss - ap Ziemassvētkiem tie saņēma pavēli atkāpties un no Mazsalacas aizvācās. Vāciešiem strauji aizejot, jaunā Latvijas valsts vēl nepaspēja ātri noorganizēt un sastādīt valstij lojālu karaspēku. Visā zemē virsroku ņēma daļa Krievijas lielinieku, apvienojoties ar vietējiem aktīvistiem. 1919.gada 7.janvārī Mazsalaca otro reizi nonāca lielinieku rokās. Piecus mēnešus, līdz maija mēneša beigām var saukt par sarkano teroru. Mazsalacas turīgākie un inteliģentākie iedzīvotāji bēga gan uz Rīgu, gan Igauniju vai slēpās mežos. 

   Neko labu neparedzot, bēgļu gaitās pirmām kārtām devās tie, kuri lielinieku laikā jau bija arestēti un vesti uz Valku. Mazsalacu atstāja arī mācītājs Edgars Hasmanis. Viņš devās uz Rīgu. 1919. gadā no 13. līdz 15. janvārim uz "Apvienotās Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku 1. Padomju kongresu" Rīgā ieradās Mazsalacas delegāti ar Pēteri Birzgali priekšgalā un nejauši uz ielas sastapa mācītāju Hasmani. Edgars Hasmanis tika sagūstīts un nodots tribunālam. Mācītāju ieslodzīja Centrālcietumā, kur 1919.gada 26.martā viņu nošāva. 

Mācītāja Edgara Hasmaņa dzīvība pārtrūka 34 gadu vecumā. Pēc lielinieku padzīšanas atklājās, ka cita starpā tie bija atlauzuši Mazsalacas baznīcas arhīvu un iznīcinājuši dokumentus, tajā skaitā draudzes hroniku un personālgrāmatas.  Bija pazudušas arī baznīcai dāvātās sudrablietas.

Pavisam proletariāta valdīšanas laikā dzīvību zaudēja aptuveni 60 Mazsalacas draudzes locekļi. 

1929.gada 25.augustā, desmit gadus pēc šiem baisajiem notikumiem, Mazsalacas kapsētā notika mācītājam Edgaram Hasmanim veltīts piemiņas brīdis, kurā tika atklāts piemiņas akmens. Akmens atklāšanā piedalījās tā laika Igaunijas ārlietu ministrs Jaan Lattik (pirms šī amata - kalpojis kā mācītājs, viņš arī Edgara Hasmaņa māsas vīrs), kurš piemiņas vietā novadīja dievkalpojumu latviešu valodā. Klāt bija arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Ludvigs Adamovičs (Edgara Hasmaņa kalpošanas laikā Mazsalacā L. Adamovičs aizvadīja mācītāja kandidāta gadu).