Georgs Francs
(Georg Frantz)
Mazsalacas draudzē kalpoja no 1685.g. līdz 1710.gadam (25 gadus).
Dzimis: ?
Miris:1710.g.
1685.gadā iecelts par Mazsalacas draudzes mācītāju.
1686.g.07. oktobrī, Mazsalacā apprecējās ar Magdalēnu Apoloniju Martens, viņiem Mazsalacā piedzima septiņi bērni.
Zviedru valdība 1633.-1634. gadā bija izdevusi stingrus rīkojumus Luterānisma ieviešanai, kas cita starpā noteica sodus par baznīcas neapmeklēšanu, pagānisma un netiklas dzīves piekopšanu, zaimošanu, burvju klausīšanu u.t.t.
1686. gadā Vidzemes ģenerāl-superintendents Fišers izdeva pavēli par skolu dibināšanu Vidzemē. Tika noteikts, ka mācītājam katru gadu jāvizitē sava draudze un jāpieņem ķesteris – vācietis. Pie mazām baznīciņām par ķesteri drīkstēja būt arī kāds zemnieks, kas labi prata lūgšanas un dziedāt. Ķesterim bija jāmāca draudzei (ne tikai bērniem, arī pieaugušajiem) lūgšanas, lasīt un rakstīt, bet mācītājam prom esot - jāapkopj arī draudze. Šī pavēle radīja gan organizatoriskas, gan arī saimnieciskas problēmas, jo nekas nebija minēts par to, kur skolotāju / ķesteri meklēt, kur atrast telpas skolai, kā tās uzturēt un kur rast līdzekļus atalgojumam.
1686. g. 4. oktobrī mācītājs Georgs Francs uz izsūtīto cirkulāru ģenerāl-superintendentam atbild, ka viņš Kurzemē esot jau vasarā sarunājis skolotāju un par to informējis Mazsalacas draudzes priekšnieku fon Šreiterfeldu, kurš apsolījis to nogādāt Mazsalacā, bet nezināmu iemeslu dēļ šis cilvēks vēl tur neesot ieradies. Ļaužu, kas skolotāja amatam būtu derīgi - uz vietas neesot, tādēļ mācītājs raksta: "es gribu no jauna skolmeisteru pieprasīt no Rīgas un ar vislielāko enerģiju pie šīs skolu lietas realizēšanas ķerties." Viss beidzās ar to, ka skolmeistaru uz Mazsalacu atsūtīja prāvests un mācītājam Georgam Francam nācās viņu divus gadus uzturēt no saviem līdzekļiem.
Mācītājs un draudze tika pakļauta baznīcas augstākstāvošās vadības pārbaudēm, kuras tika noteiktas vienu reizi gadā. Mācītājam bija jādod ziņas par draudzes dzīvi: kā draudzes locekļi apmeklē baznīcu, kā lieto svēto sakramentu, kā pilda baznīcas rīkojumus, vai rīta, vakara un citas lūgšanas notur arī muižās, vai draudze piekopj vēl pagānismu un burvības, vai kāds no draudzes locekļiem ir Dieva zaimotājs, baznīcas likumu nicinātājs u.t.t. (pavisam 32 punkti).
Georga Franca kalpošanas laikā Mazsalacas baznīca divas reizes (1692. un 1698.gadā) tika pamatīgi pārbūvēta.
Pirmās baznīcas grāmatas Mazsalacas draudzē 1680. gadā uzsāka rakstīt mācītājs Lūkas Kannenbergs, pierakstot draudzē dzimušos, laulātos un mirušos. 1701. gadā Georgs Francs uzsāka kārtot arī draudzes personālgrāmatu, kurā pierakstīja draudzes locekļus kārtojot tos pa ģimenēm, mājām un muižām. Jāatzīmē, ka 1710./1711. gados, kad vairumā Latvijas baznīcu kara un posta gadi traucēja kārtīgu baznīcas grāmatu vešanu un tajās iztrūkst pierakstu par šo periodu, Mazsalacas baznīcas grāmatas tiek turpinātas bez pārtraukumiem. Mācītājs Francs baznīcas grāmatā pierakstīja arī dīvainus notikumus, kuri tika stāstīti draudzē. Šie pieraksti liecina par kara, slimību un bada nomocīto ļaužu dzīves apstākļiem, māņticību un gara tumsonību.
Georgs Francs piedzīvojis vienus no grūtākajiem gadiem draudzes vēsturē, kad Vidzemei pāri gāja Lielais Ziemeļu karš un 1710. gadā tam sekojošā mēra epidēmija. Baznīcas grāmatā mācītājs raksta: "Kad plosījās Lielais Ziemeļu karš, kur krievi tīkoja Vidzemi zviedriem atņemt, tad karam piebiedrojās bads un beidzot 1710. gadā arī mēris. Vidzemē veselas draudzes izmira un 2/3 māju palika tukšas. Arī mūsu draudzē mēris un bads briesmīgi plosījās. Pietrūka ļaužu, kas miroņus kapsētā apraktu. Pietika, kad viņus tāpat mežā ierušināja."
Līdz ar valdošo postažu pajuka arī iesāktā skolu būšana.
1710. gadā, mēra epidēmijas laikā miris arī pats mācītājs Georgs Francs.
Pēc 200 gadiem (1886. gadā) Georga Franca piezīmes, kā arī citus svarīgākos notikumus draudzes dzīvē vēlāko gadu laikā apkopoja skolotājs Kaspars Daugulis un mācītājs Gotholds Kīglers, izdodot 30 lappušu biezu grāmatu "Mazsalacas baznīca un draudze pēdējos 200 gados". Šo grāmatu turpmākajos gados izmantojuši un citējuši visi Mazsalacas vēstures pierakstītāji.