Īss ieskats Sv. Annas baznīcas vēsture
Pirmās ziņas par draudzi - 1528. gadā ordeņa teritorijā ir minēta Valtenbergu (Salisburg) draudze. Zināms, ka sākotnēji tā bijusi katoļu draudze. Mazsalacas baznīca (kā Rūjienas baznīcas palīgbaznīca) tikusi saukta par Sv. Marijas baznīcu (St. Marienkirche).
Par to, kad Mazsalacā celta mūra baznīca, precīzu ziņu nav. Zināms vien, ka tas noticis pirms zviedru valdīšanas Livonijā (iespējams ap 1530. gadu).
Par Vidzemes dievnamu skaitu un stāvokli zviedru valdīšanas laika sākumā ziņas sniedz Stokholmā, valsts arhīvā uzglabājies superintendenta Hermaņa Samsona ziņojums, ko viņš 1630. g. iesūtījis Zviedrijas ķēniņam Gustavam II Ādolfam:
"Kad es 1622. g. kļuvu superintendents, Vidzemē atradu ne vairāk kā septiņus mācītājus, no kuriem divi tai pašā gadā nomira. Tagad (1630. g.) esmu iecēlis 40 mācītājus, un kad vēl 2 vakantajos pastorātos ielikšu mācītājus, tad nezinu, kas vēl vairāk būtu darāms..."
Šinī ziņojumā superintendents Livonijas latvju daļā (Vidzemē) piemin 46 draudzes, tajā skaitā arī Mazsalacas (Salisburg) draudzi, kurā tobrīd sliktos apstākļos kalpo mācītājs Zacharias Holdius. No H. Samsona ziņojumā minētajām 46 draudzēm, tikai pusei bija Dievnami, kuri ir tādā stāvoklī, ka tajos vēl var noturēt dievkalpojumus un arī tiem pa lielākai daļai ir nepieciešams remonts.
Zviedru valdīšanas laikos Vidzemē (1629.-1721.) tika uzceltas septiņas jaunas mūra baznīcas un atjaunoti visi vecie, ordeņa laikā celtie Dievnami, daži no tiem pat vairākas reizes. Mazsalacas baznīca tika atjaunota (pārbūvēta) trīs reizes (1669., 1692. un 1698. gadā).
Baznīca bija 17 pēdas gara un 9.5 pēdas plata, tajā nebija luktas (balkons, jeb tā sauktais "zemnieku koris") kuras parasti baznīcās tika ierīkotas draudzes telpas rietumu galā virs galvenajām durvīm. Plaša aila (arka) austrumu sienā savienoja draudzes telpu ar otru svarīgāko baznīcas iekštelpu – altāra telpu, kas Mazsalacas baznīcai, kā jau pirms zviedru laikā celtajām mūra baznīcām, bija kvadrātam līdzīga taisnstūra formā. Baznīcas griestiem nebija dēļu pārseguma. Iekštelpai vispār nebija siju, telpu augšā noslēdza dēļu velve, kas bija piestiprināta pie jumta krēsla konstrukcijas
Baznīcas tornim kā noslēgums virs baroka astoņu šķautņu ķiveres bija uzsēdināta slaida viduslaiku tipa jumta torņa piramīda. Torņa smailē virs gaiļa bija krusts.
Iekštelpu apgaismojums bija trūcīgs - ar sienās ierīkotiem dažāda lieluma lokveida logiem. Baznīcas iekšpusē - priekšējie soli bija paredzēti dižciltīgajiem draudzes locekļiem, kreisajā pusē soli sievietēm, labajā pusē - vīriešiem, pie durvīm sēdvietas nabagiem, bet ārpusē vieta baznīcēnu zirgiem un ratiem.
Līdz 1773. gadam baznīcā un ierobežotā laukumā ap baznīcu tika veikti apbedījumi. Baznīcā tika apglabāti turīgākie draudzes locekļi, kas varēja samaksāt kapa vietas maksu, bet ārpus baznīcas (ar sētu ierobežotā teritorijā) bija zemnieku kapi.
1691. gada plānā, kuru zīmējis mērnieks J. Ā. Ulrichs, ap baznīcu ir atzīmēti nodalīti laukumi zemnieku kapiem: kreisajā pusē - brīvie baznīcas kapi nabagiem un grēciniekiem, kas miruši bez bikts, tālāk - pulksteņa rādītāja virzienā plānā atzīmēta: kaulu bedre, "zems un mitrs laukums", tālāk - zemnieku kapi: Pantenes, Ungurmuižas, "brīvs laukums", Sēļu, Košķeles, Ates, Valtenbergu,Vecates un Skulbergu, majora Levisa, Blankas un mācītājmuižas kapi, pie baznīcas ieejas - Rūjienas Lielās muižas un Idus muižas (kreisajā pusē) zemnieku kapi.
Starp Lielās muižas un Blankas muižas zemnieku kapiem atradās "kauna stabs".
1674. gadā zemnieki dāvinājuši baznīcai zvanu. Vēlākos laikos (1784.,1816., 1826., 1840.g.) baznīcai iegādāti jauni zvani.
1692. un 1697. gadā, pēc zviedru valdības uzdevuma Rīgas mūrnieku meistars Ansis Niklass Ekšteins (Hans Niklas Eckstein) Mazsalacas baznīcas ēkai veica lielu remontu, kā teikts baznīcas dokumentos: "uzmūrēja vairāk kā pusi no jauna...". Baznīcai tika iemūrēts labs pamats, uzcelts mūra tornis, izlauztas jaunas, lielākas logu ailas, uzbūvēti labi un stipri zelmiņi, darināta jauna jumta dzega, piebūvēta jauna sakristeja, jumts no jauna pārsegts ar kārniņiem un to starpas aizmestas ar kaļķiem.
Baznīcā virs galvenajām durvīm atradies piemiņas akmens ar Zviedru karaļa Kārla XI iniciāli "C XI" un attiecīgiem dievnamu atjaunošanas gadu skaitļiem. 1890. gadā, kad baznīca pēdējo reizi tika pārbūvēta, rietumu sienu nojauca un šo piemiņas akmeni guldīja jaunās baznīcas piebūves pamatos. Līdzīga pateicības zīme karalim Kārlim XI vēl šodien redzama virs Matīšu baznīcas durvīm.
Ziemeļu karš, kas ilga no 1700. līdz 1721. gadam, Vidzemi pārvērta postažā. Pēc 1724. gada vizitācijas protokoliem Vidzemē uzrādīti tikai 8 koka un 8 mūra dievnami (starp tiem arī Mazsalacas baznīca), kas vēl atrodas tādā stāvoklī, ka tajos var noturēt dievkalpojumus.
Kamēr baznīca tiek atjaunota, baznīcas aizmugurē uzcēla "klēti", kur noturēt dievkalpojumus. Līdz 1784. gada rudenim baznīcu atkal atjaunoja un pagarināja pa 5 asīm.
1784. gada 22.augustā, baznīcas atjaunošanas darbu laikā noticis negadījums. 22 gadus vecs jauneklis, vārdā - Miķelis Strauberģis, nesot baznīcas tornī gaili, paslīdējis un kritis no baznīcas torņa smailes. Laimīgā kārtā krītot viņa drēbes aizķērušās aiz sastatnēm un mazinājušas kritiena spēku. Viss beidzies bez nopietniem savainojumiem. Vēlāk Strauberģis ticis iecelts par draudzes priekšdziedātāju. Šo amatu viņš pildījis ilgus gadus, kamēr skolmeistars Jānis Ķikuris stājies tā vietā. Strauberģis miris 1833. gadā Jaunates Melnmuguru mājās.
1785. gadā atjaunoto baznīcu iesvētīja un tāda tā stāvēja līdz 1890. gadam, kad pēdējo reizi tika pamatīgi pārbūvēta.
1890. gada 25. martā baznīcā notika pēdējais dievkalpojums un jau nākošajā dienā tiek uzsākti vērienīgi baznīcas paplašināšanas darbi. Pateicoties labvēlīgiem laika apstākļiem baznīcas torņa un rietumu sienas nojaukšanas darbi notiek bez aizkavēšanās, un jau 18. aprīlī tiek likts pamatakmens jaunajai baznīcas piebūvei. Tā paša gada rudenī visi celtniecības darbi ir pabeigti un 7. oktobrī baznīca tiek iesvētīta.
Iesvētīšanas ceremonijai tika nodrukātas 3 000 dziesmu lapiņas, bet visiem klātesošajiem to nepietiek.
1911. gada 31. jūlijā ērģeles tika iesvētītas un baznīcā notika garīgās mūzikas koncerts. Koncertā piedalījās novadnieks, ērģeļu spēles virtuozs, komponists Ādams Ore, dziedāja Elsbete Fromhold-Treu un Mazsalacas jaukts koris. Ādams Ore izpildīja savu, īpaši šim pasākumam veltīto ērģeļfantāziju "Herre meine Selle" (Gaidi mana dvēsele).
1896. gadā baznīcai tiek iegādāta jauna altāra glezna, kuru gleznojusi Matilda Port jaunkundze Koknesē, kā kopiju no R. Rihtera gleznas "Kristus un Pēteris".
1901. gada 16. septembrī baznīcā tiek iesvētīts jaunais altāris, kuru pēc Rīgas Doma baznīcas altāra parauga zīmējis arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Johann Wilhelm Carl Neumann) un no ozolkoka izgatavojis vietējais galdnieks Šneiders.
1923. gada maijā pie baznīcas tiek iestādīta "Kritušo varoņu svētozolu birzs". Katra ģimene savam piederīgajam iestāda vienu ozoliņu. 1924. gada 11. maijā Mazsalacas draudzē (pirmo reizi Latvijā) svin Mātes dienu. 1927. gadā pēc arhitekta, profesora Paula Kundziņa projekta tiek pārbūvēts baznīcas tornis, bet 21. augustā pēc ozolu birzē pie baznīcas tiek atklāts piemineklis kritušajiem varoņiem (arī prof. P. Kundziņa projekts).
1936. gadā par draudzes saziedoto naudu Mazsalacas baznīca tiek izremontēta. Dievnamā tiek ierīkota apkure, izkrāsotas grīdas, atjaunots vecais altāris, sienas izdaiļotas ar baznīcai piedienīgām gleznām un iegādāti jauni grīdu celiņi. Pēc darbu pabeigšanas, 1936. gada 9. augustā baznīca tiek iesvētīta.
Pēc mācītāja Alfrēda Skrodeļa iniciatīvas, sākot ar 1938. gadā 8. maiju Mazsalacas baznīca ir atvērta katru darba dienu no pl. 6 līdz 9 vakarā un svētdienās visu dienu. Dažos vakaros baznīcā skan arī ērģeļmūzika un dziesmas.
1977. gada 5. un 26. septembrī baznīcā ir notikusi ielaušanās. Zagļi aiznesa 1741. gadā baznīcai dāvātu kroņlukturi un vērtīgas sudrablietas. Līdz šim nozagto atgūt nav izdevies.
Mazsalacas baznīcā ir saglabājusies viena no lielākajām epitāfiju (piemiņas plākšņu) kolekcijām Latvijā, ar Mazsalacas draudzes mācītāju un kādreiz vareno galma kungu un karavīru baronu Lēvisu, Engelhartu, Numersu un Fitinghofu tituliem, dzimšanas un nāves datiem. Tas ir labs izpētes materiāls vēstures un dzimtu pētniekiem. Vecākā no epitāfijām ir datēta ar 1645. gadu.